Veiksmes stāsti

Gunta Knāķe, Ēnoja Eiropas parlamentā:

Šogad, 28. februārī, man bija iespēja ēnot Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti, par ko es ļoti priecājos, jo šī bija lieliskas pieredzes un pozitīvu emociju diena.

Biju domājusi, ka Eiroparlamenta deputātiem un viņu palīgiem vajadzētu būt tādiem "pārnopietniem", nervoziem, iegrimušiem papīru kaudzēs. Novēroju, ka darba atmosfēra ir tiešām nopietna, bet cilvēki ir ļoti pozitīvi, smaidoši, ar lielisku humora izjūtu. Cilvēki bija atsaucīgi un es jutos gaidīta. Ļoti labs iespaids bija arī par deputātes palīgiem - jauki, pozitīvi, atvērti un izglītoti cilvēki. Arī es kādreiz vēlētos tāda būt!

Pārsteidza Eiroparlamenta mājas apjomi, apmaldīties tur nav grūti.

Man bija iespēja apmeklēt sēdi- sēdes gan ir garas un nogurdinošas. Vienmēr domāju, kā deputāti saprot viens otra teikto, izrādās, pateicoties sinhronajam tulkojumam. Protams, bija interesanti austiņās paklausīties Eiropas valstu valodas. Latviešu valodas poga ir ar ciparu 14. Bija lieliska iespēja dzirdēt uzstājamies arī manis ēnojamo deputāti Sandru Kalnieti. Man radās iespaids, ka viņa ir gudra, ļoti zinoša un aktīva deputāte. Pateicoties viņai bija unikāla iespēja paspiest roku Nissan Motor prezidentam Toshiyuki Shiga un klausīties viņa un deputātes Sandras Kalnietes diskusiju.

Jauks piedzīvojums bija arī piedalīšanās raidījumā „ Eiropas virtuve” . Man bija iespēja uzdot jautājumus deputātei Sandrai Kalnietei un saņemt izsmeļošas atbildes. Šo raidījumu varēs arī noklausīties radiostacijā.

Sapratu, ka strādāt Eiropas Parlamentā ir grūti, jo daudz jāzina, ir daudz pienākumu, arī lidošana turp un atpakaļ ir laikietilpīgs un nogurdinošs process.

Sapratu arī to, ka ir jāmācās valodas. Tās mācīties nekad nav par vēlu. Es sapratu, ka deputāte ir ne tikai ļoti prasīga pret saviem padotajiem, bet  arī ir labsirdīgs, ieinteresēts, komunikabls un jauks cilvēks. 

Citiem iesaku, pirms izvēlēties ēnot kādu personu, iepazīties ar viņa dzīves gaitām, profesionālajām īpašībām un politisko pārliecību, kā arī ļoti nopietni pārdomāt, kādus mērķus jūs vēlaties sasniegt. Varbūt tāpēc mana ēnu diena ir ļoti izdevusies, es saņēmu atbildes uz manis interesējošiem jautājumiem, un guvu pārliecību par to, ka es tiešām vēlos studēt starptautiskās attiecības, bet jāmācās būs ļoti daudz. Šķiet, ka esmu ieguvusi lidojumam spārnus – tādas ir manas sajūtas!

Esmu bezgala pateicīga Eiroparlamenta deputātei Sandrai Kalnietei un viņas palīgiem par vienreizējo iespēju lidot uz Briseli un pavadīt dienu Eiropas Parlamentā.

Skanstes iela. Rīgas nepazinējam tas šķitīs grūts mērķis. Tieši tāds bija manējais pagājušajā gadā, kad devos uz radio SWH, lai izbaudītu burvīgo auru, kura ir šādā radošā darba vietā, un saprastu kāpēc radio balsis lielākoties ir vīrieši.
Savu pieteikumu nosūtīju vienā no pēdējām dienām. Radio SWH nebija piedāvāto uzņēmumu sarakstā, bet, tā kā šī bija viena no retajām reizēm, kad zināju, ko gribu, pati sameklēju kontaktus un nosūtīju vēstuli. Saņemot atbildi, ka gribētāju ir daudz, es atmetu cerības, jo veiksminiekus noteiks izlozē, bet es parasti neesmu no veiksmīgajām, tāpēc vēl jo vairāk pārsteigta biju, kad saņēmu apsveikumu ar laiku, kad jāierodas! Iepriekšējā vakarā cepu cepumus, jo gribēju Tomam Grēviņam uzdāvināt kaut ko no sevis.
Tā diena man ilgi paliks atmiņā. Bijām trīs ēnas. Pirmkārt, mūs izvadāja ekskursijā pa radio. Kaut gan neko nesaprotu no tehnikas, tas bija patiešām iespaidīgi. Lielāko dienas daļu pavadījām kopā ar Tomu viņa studijā. Sākumā izpētījām aparatūru, viņš laipni parādīja, kā viss darbojās. Iepazināmies ar sistēmu, pēc kuras izvēlās dziesmas, kuras atskaņot. Mums parādīja, kā var reklāmu sapludināt kopā ar dziesmu vai tekstu, tas viss bija ļoti interesanti- redzēt, cik smalks darbs īstenībā ir būt radio balsij, nevar tikai pļāpāt. Kamēr radio SWH klausītājus izklaidēja dziesmas mēs pļāpājām, grauzām manis izceptos cepumus un dzērām kapučīno. Toms pastāstīja, kā sācis savas gaitas medijos, radio SWH. Tad es uzdevu savu jautājumu: „Kāpēc radio ir tik maz sieviešu?” Toms paskaidroja, ka nav viegli atrast pietiekami apsviedīgas un žiperīgas meitenes, radio ēteram, maigās te nederot!
Kad Toms mums deva iespēju parunāt ēterā, es visas Latvijas priekšā minēju, ka varbūt kādreiz atgriezīšos radio, ne kā viesis. Iespējams es esmu pietiekami apsviedīga!
Šī diena man deva iespēju ieskatīties ļoti radoša un tajā pat laikā līdz sīkumiem tehniska darba iekšienē. Mani ļoti iespaidoja radio atmosfēra un jaukie cilvēki tajā! Paldies, ka tiek rīkota šāda akcija, jo būt par „ēnu” ir mazs brīnumiņš, kā arī paldies atsaucīgajiem „ēnu devējiem”!

Airisa Zalinkevica, Dobeles Valsts ģimnāzijas skolniece, ēnoja Rīgas Inovācijas Inkubatorā:

Vissatraucošākā Ēnu diena, kuru esmu piedzīvojusi, man noritēja 2009. gada 18. februārī. Šī diena manā atmiņā ir ļoti spilgta. Atceros dienu, kad saņēmu atbildi no Rīgas Inovācijas Inkubatora, ka man būs iespēja ēnot IT projektu vadītāju. Nekad nebūtu spējusi iedomāties, ka diena izvērsīsies tik pamatīga.
Pētot izglītojošos materiālus, sapratu, ka vēlos ēnot IT projektu vadītāju, nevis vienkārši programmētāju. Par profesiju uzzināju no skolas karjeras speciālistes, kura paskaidroja, ka tā būtu atbilstošāka manām interesēm.
Ēnu diena bija interesanta, jo bija iespēja iepazīt Rīgas Inovācijas Inkubatoru, kā arī strādāt grupās un censties izstrādāt ideju open.lv mājas lapas konkursam. Lai gan izstrādājām tikai ideju, mums bija jāuzzina klienta vēlmes, tāpēc mums bija jārunā ar klientu un jācenšas izprast, ko īsti klients vēlas. Bija iespēja šo dienu pavadīt tā, it kā man būtu viena diena šādā profesijā jāstrādā. Pēc šīs dienas es vēl vairāk sapratu, ka savu nākotni 100% vēlos saistīt tieši ar informāciju tehnoloģijām, vēl vairāk pārliecinājos, ka vēlos būt IT projektu vadītāja.
Tomēr šīs Ēnu dienas noslēgumā Rīgas Inovācijas Inkubatorā mani piemeklēja nelaime, neveiksmīga kritiena dēļ traumēju roku, pakaļ man ieradās Ātrā medicīniskā palīdzība un aizveda uz slimnīcu `Gaiļezers`. Tur man savukārt bija iespēja ēnot traumpunkta ārstu un medmāsu. Lai cik neierasti tas šķistu, tieši pateicoties tam, ka savā Ēnu dienā es nokļuvu slimnīcā, es sapratu, ka nekad nevēlētos būt mediķe, jo mani nervi un iekšas to nepanestu. Līdz tam manī bija arī ideja par iespēju studēt medicīnu, tomēr pēc tās dienas sapratu – tas nav man.
Es iesaku ikvienam piedalīties Ēnu dienās, jo tā ir lieliska pieredze. Iespēja saprast – ir profesija paredzēta Tev, vai nē. Vai visu dzīvi Tu varēsi pavadīt konkrētajā profesijā? Ēnu diena sniegs atbildes.
Pašlaik jau pati interesējos par Ēnu dienām, lai noskaidrotu, vai tomēr nav kāda profesija, kura man noderētu vairāk. Jau trešo gadu personas, kuras ēnot, meklēju tieši enudienas.lv mājas lapā. Esmu  pārliecinājusies, ka, lai cik ļoti mani saistītu vadi un tehnika, noteikti nevēlētos kļūt par datorspeciālisti, kas nodarbojas ar datorremontiem. Esmu pārliecinājusies, ka IT projektu vadītāja profesija ir tas, ko dzīvē vēlos, kas nekad man neapniks. Esmu arī pārliecinājusies, ka medicīna nav mana joma. Viss tikai pateicoties divām dienām. Divās dienās man bija iespēja atrasties tur un izprast, kas ir īstais man! Paldies.

Arnita Stulpiņa, Madonas Valsts ģimnāzijas skolniece, ēnoja salonā "Efeja":

2010.gada 26.februāra rīts – Ēnu diena. No sava nelielā lauku ciematiņa ierodos pilsētā- Madonā un dodos uz sava ēnu devēja darbavietu „Efeju”. Šogad biju nolēmusi paskatīties kā strādā frizieri, jo ,man liekas, ka šī profesija ir diezgan interesanta un ka nākotnē tas varētu saistīt arī mani. Šajā Madonas frizētavā strādā divas jaukas, smaidīgas frizieres Jevgēnija un Ieva .
 Jauki, bet rīt iesākās ar patiesu kuriozu. Kad biju ieradusies savā izvēlētajā frizētavā un redzēju, ka mana izvēlētā friziere Jevgēnija vēl nebija ieradusies. Nodomāju, ka nedaudz kavēsies un nolēmu ārā uzgaidīt. Pagāja kāds laiciņš un nolēmu iet pajautāt varbūt Ieva kaut ko zina kāpēc viņas nav darbā. Izrādījās, ka Jevgēnija bija aizmirsusi, ka šodien viņai būs „ēnotājs” un neatnāca uz darbu laikā, jo viņai nebija pieteicies neviens klients. Nu neko darīt. Sākumā biju nelielā izmisumā, jo nezināju ko lai dara, jo nav iespējams atrast jaunu ēnu devēju, kurš mani paņemtu un uz skolu arī vairs nebija jēgas braukt. Bet friziere Ieva bija ļoti saprotoša un piedāvāja, ka viņa varētu būt mana ēnu devēja un pastāstīja, ka šodien viņai būšot dažādi klienti un varētu būt interesanti. Protams, es piekritu.
Dienas laikā man patiešām bija ļoti interesanti. Man bija iespēja palūkot matu griešanu, krāsošanu- gan sievietēm, gan vīriešiem. Bija iespēja redzēt arī frizūru veidošanu un ilgvīņu likšanu. Kamēr friziere Ieva devās neilgā pusdienu pārtraukumā mani atstāja frizētavā vienu- lai iedomājos kā būtu, ja būtu friziere. Šajā laikā, kamēr viņa pusdienoja atnāca viena sieviete un man bija jāizdomā ko darīt. Protams, ka neko jau viņas matiem nedarīju, bet vienkārši vajadzēja pateikt, ka friziere tūlīt būs atpakaļ. Gadījās arī pierakstīt pie frizieres rindu. Kad friziere atgriezās viņa teica, ka viņai neesot šobrīd nebūšot klienta, jo atteicies, viņa man piedāvāja sataisīt kādu frizūru- iztaisnot vai sataisīt lokas, jo man jau dabīgie mati ir taisni. Es izvēlējos lai man sataisa lielas lokas, jo man tādas ļoti patīk. Process likās diezgan garš, bet bija interesanti. Galarezultāts bija ļoti skaists un man patiešām patika. Laiks frizētavā paskrēja ļoti ātri, jo bija interesanti.
Vēlos pateikt lielu paldies frizierei Ievai par jauki pavadīto Ēnu dienu 2010., jo man pēc šīs dienas friziera profesija ļoti iepatikās un ieinteresēja. Paldies par frizūru, kura man turējās divas dienas. Pateicoties šai ēnu dienai tagad eju tikai pie frizieres Ievas un ne pie vienas citas. Paldies!

Līva Jasote, mācās Iecavas vidusskolā, ēnoja Valsts augu aizsardzības dienesta fitosanitātajā laboratorijā:

 Vēlos pateikties visiem „Ēnu dienas” organizatoriem un uzņēmumiem, kas tajā iesaistās, jo „Ēnu diena” ir fantastiska iespēja ielūkoties savas sapņu profesijas aizkulisēs. Uzskatu, ka visiem skolēniem jāizmanto šī iespēja, jo tikai redzot darba ikdienu un vidi iespējams to objektīvi novērtēt.  Man „Ēnu diena” lika pārvērtēt savas nākotnes profesijas izvēli un palīdzēja saprast, ka profesija, par kuru sapņoju jau divus gadus, nav man piemērota.
 Pagājušajā gadā pieteicos „ēnot” molekulārbiologu VAAD fitosanitārajā laboratorijā. Bioloģija man vienmēr ir padevusies, apmeklēju arī dažādas ārpusskolas nodarbības bioloģijas sfērā. Visvairāk mani saistīja molekulārbioloģija un ģenētika, tādēļ biju nolēmusi ar to saistīt savu nākotni un studēt bioloģiju, kā arī strādāt kādā labarotorijā. Biju ļoti priecīga, kad saņēmu apstiprinājumu no „ēnas” devēja, ka esmu gaidīta izzināt molekulārbiologa darba ikdienu.
 Valsts Augu Aizsardzības Dienests veic augu aizsardzības, augu karantīnas un sēklu aprites uzraudzību. Molekulārbiologa uzdevums ir laborotorijā noteikt vai augi ir veseli vai slimi ar kādu augu slimību. Ja augi izrādās slimi, molekulārbiologam arī jānoskaidro, kas ir šī slimība. Darbs laborotorijā notiek pēc stingra, Eiropas Savienības izstrādāta plāna. Visi šķīdumi un aparatūra jau ir sagatavota un molekulārbiologam tikai jāizpilda pa punktiem sarakstītas darbības. Kā mums, „ēnām”, paskaidroja mūsu „ēnu devēja” molekulārbioloģe Elīna Brice, šāda ir molekulārbiologa ikdiena ne tikai augu aizsardzības laboratorijā, bet arī citās.
 Es sapratu, ka es vēlos radošāku profesiju, darbu, kurā varu kontaktēties ar cilvēkiem un pati meklēt risinājumus. „Ēnu diena” pavēra molekulārbiologa profesijas ikdienu, par kuru es nemaz nezināju, un šajā vienā dienā es mainīju savus nākotnes plānus, par kuriem biju pārliecināta vairākus gadus.
 Ja nebūtu „Ēnu dienas”, iespējams, es neuzzinātu, ka šī profesija man nav piemērota, un pēc studiju beigšanas mani sagaidītu vilšanās par velti izlietoto laiku un naudu. Tāpēc „Ēnu diena” man patiesi ir veiksmes stāsts, kas man laicīgi lika apzināties, ka man karjeras izvēlē jāmeklē cits ceļš. Milzīgs Jums paldies par to!

Līga Bērzkalne, mācās Iecavas vidusskolā,ēnoja "Parex" bankā:

 Iepriekšējā Ēnu diena man bija pirmā, tāpēc nezināju, ko gaidīt, tomēr jau iesākumā biju ļoti iepriecināta, ka man tika dota iespēja ēnot toreizējās „Parex bankas” Korporatīvo komunikāciju daļas vadītāju Indru Zinkeviču. Ēnot tieši „Parex bankā” vēlējos, jo sakarā ar bankas finansiālajām grūtībām tika veiktas dažādas tēla uzlabošanas aktivitātes, kas man bija nozīmīgi, jo pēc vidusskolas absolvēšanas plānoju studēt sabiedriskās attiecības.
Diena sākās ar toreizējā „Parex bankas” vadītāja Nila Melngaiļa uzrunu. Arī citi darbinieki informēja par bankas darbību. Iepriecināja, ka katrs runātājs bija sagatavojis interesantu informāciju, tajā pašā laikā, netieši mudinot, visus ēnotājus saistīt savu karjeru ar banku sfēru. Jau pēc divdesmit minūtēm mans priekšstats par „Parex banku” bija mainījies par 180 grādiem uz pozitīvo pusi, jo darbinieki bija tik kompetenti savā nozarē, ka spēja izskaidrot kādēļ banka ir nonākusi finanšu grūtībās.
Pēc uzrunas sākās dienas aizraujošākā daļa – ēnošana. Iesākumā mūs iepazīstināja gan ar mārketinga, gan komunikāciju daļas darbu. Ēnošana notika trīs stundas, tomēr man laiks paskrēja nemanot. Vadītāja pastāstīja, ka korporatīvo komunikāciju darbinieka darbs nav tik vienkāršs kā katru dienu gozēties televīzijas ekrānā. Deva ieskatu tajā, ko ikdienā dara gan viņa pati, gan arī pārējie nodaļas darbinieki. Labprāt uzdevu jautājumus, uz kuriem bija interesanti saņemt atbildes, jo Indra Zinkeviča ir savas jomas patriote un tajā pietiekoši pieredzējusi. 
Kad beidzās ēnošana, visi kopā devāmies uz blakus esošo kafejnīcu, kur „Parex banka” bija sagatavojusi pusdienas. Bankas darbinieki turpināja stāstīt par savu lomu tās darbībā. Īpaši interesanti bija klausīties parādu piedziņas darbiniekā, kurš ar entuziasmu stāstīja par to, cik ļoti viņam patīk savs darbs. Tikām izvadāti arī pa bankas ēku, līdz nonācām vadības telpā, kur bija iespēja uzdot pēdējos jautājumus, kā arī katram tika iedotas nelielas dāvaniņas kā pateicība par piedalīšanos Ēnu dienā.
Kā jau minēju, pēc Ēnu dienas pilnībā mainījās mans priekšstats par banku, lai arī ir pagājis gads, joprojām labprāt sekoju līdzi informācijai, kas saistībā ar banku parādās masu medijos. Tomēr vislielākais ieguvums bija iespēja saprast, ka sabiedriskās attiecības ir tieši tā nozare, kurā nākotnē vēlos darboties.

Modris Zaķis, mācās Limbažu 3. vidusskolā, ēnoja radio "Star Fm":

 Tas notika pirms gada, ne mazāk sniegainā dienā kā šodiena. Mans Ēnu dienas rīts sākās agri – jau 6:00, jo mans ēnojamais atradās Rīgā, bet es Limbažos. Piecēlos laicīgi, jo jau iepriekšēja vakarā nevarēju nomierināties un sagaidīt, kad tad varēšu satikt savu izvēlēto ēnas devēju. Jau pēc telefonsarunām likās, ka šis cilvēks ir vienkārši lielisks.
Tā bija Baiba Sipeniece Gavare. Un es tiešām nekad nevarēju iedomāties, ka viņa ir tik dabiski forša, jo likās, ka viņa būs tāda... varbūt pat augstprātīga.
Pie viņas devos ar kliņģeri un rozēm, jo nesen viņai bija bijusi apaļa jubileja. Vēl tagad atceros, cik viņa bija priecīga. Tā nu man rīts sākās Rīgā, Dzelzavas ielā 120G, kur atradās radio “Star Fm”studija. Tur viss likās ļoti interesants, jo pirmo reizi biju nokļuvis radio studijā. Ēnojot Baibu, sapratu to, cik gan viņas dzīve ir dažādības un izaicinājumu pārpilna, jo, kā nopratu – katru dienu viņa dara ko interesantu. Pēc ēnošanas radio studijā man bija saruna ar viņu par tēmu “Nu kā tad tu to visu sāki, kur mācījies utt.” Un pēc tam, kad viņa bija atbildējusi uz maniem jautājumiem, sapratu to, cik gan liels darbs ir jāiegulda pat visniecīgākajos ikdienas sīkumos, jo kā jau saka - ja santīmu pie santīma neliksi, pie lata netiksi.
Dienā, kad ēnoju Baibu, notika svinīgā apbalvošanas ceremonija “Gada balva 2009”, uz kuras mēģinājumu devos kopā ar viņu, jo viņai šajā pasākumā bija jāpasniedz balva. Skatoties, kā noris mēģinājums, secināju to, ka man patīk tas, kā viņa darbojas, jo visu viņa dara tā brīvi, bez uztraukumiem un saspringuma.
Pēc mēģinājuma bija kāds laiks, lai sagatavotos uz pašu ceremoniju, un kuru Baiba man bija sagatavojusi divus ielūgumus. Par to es esmu viņai ļoti ļoti pateicīgs.
Kad pienāca pats pasākums, secināju to, ka vietas bija vienkārši lieliskas. Aiz manis pat sēdēja pats maestro Raimonds Pauls. Pasākums noritēja ātri un interesanti.
Pēc visas dienas secināju to, ka varbūt tas, kas manai ēnas devējai liekas pavisam ikdienišķa lieta, man bija vesels piedzīvojums, par kuru vēl runāju ilgi,
Beigu beigās gribu pateikt to, ka Baiba Sipeniece Gavare mani ir iedvesmojusi un radījusi manī pārliecību, ka arī es varu. Un es saku viņai vislielāko paldies par to!

Anete Grāvelsina, mācās Pumpuru vidusskolā, ēnoja Rīgas Dzemdību namā:

Mani vienmēr ir interesējusi medicīna un lietas, kas ar to saistītas. Tā ir viena no nozarēm, kura nemitīgi mainās. Tiek atklāti jauni vīrusi, slimības, tiek ieviestas jaunas tehnoloģijas, nekas nestāv uz vietas. Iespējams, manu interesi par medicīnu palielināja arī tas, ka manu radu vidū ir bijuši daudzi ārsti un arī es vēlos iet viņu pēdās, un palīdzēt cilvēkiem.
Vēlme piedalīties „Ēnu dienās 2010” nāca negaidīti. Tā bija parasta skolas diena, kurā nekas īpaši interesants nenotika. Pēdējā mācību stundā, kad visi bija paguruši, skolotāja izmantoja izdevību un izstāstīja par iespēju piedalīties „Ēnu dienās.”Jau tajā brīdī es sapratu, ka tā ir lieliska iespēja vērot profesionāļus darbībā, izpētīt sev interesējošu profesiju un pārliecināties, vai tas ir tieši tas, ko vēlos darīt nākotnē.
Tās dienas vakarā sāku izpētīt sev interesējošās vakances. Man par izbrīnu, piedāvājumu veselības un sociālās aprūpes jomā bija ļoti daudz, tomēr konkurence arī bija liela.  Savu dalību pieteicu Rīgas Dzemdību namā kā ginekologa – dzemdību speciālista „ēna.” Nākamās dienas rītā es saņēmu apstiprinājumu dalībai „Ēnu dienās 2010”, par ko es biju patīkami pārsteigta.
17. februāra rītā, plkst.9.00 es devos uz Rīgas Dzemdību namu, lai „ēnotu” ginekoloģei – dzemdību speciālistei Vitai Začestai. Es biju nedaudz satraukta par to, kā izvērtīsies mana turpmākā dienas daļa, taču nu es zinu -  tam nebija pamata.
Manuprāt, bērniņa nākšana pasaulē ir viens no svarīgākajiem brīžiem katras sievietes mūžā, tomēr, tas ir ilgs un sarežģīts process. „Ēnu dienu” laikā man bija iespēja uzzināt vairāk par grūtniecības laiku, grūtnieču un jauno māmiņu aprūpi, dzemdību norisi. „Ēnošanas” laikā es uzzināju daudz jauna arī par Dzemdību namu un beidzot iemācījos mērīt asinsspiedienu, izmantojot mehānisko asinsspiediena mērītāju.
Manas „Ēnu dienas 2010” ilga aptuveni 5 stundas, kuru laikā es guvu ļoti daudz jaunu iespaidu. Jābilst, ka guvu ieskatu ne tikai ginekologa – dzemdību speciālista profesijā, bet arī vecmātes un medmāsas darbā, kas manu „ēnošanu” padarīja vēl pilnīgāku.
„Ēnu dienas” ir lieliska iespēja iepazīt un izpētīt dažādas profesijas tiem, kuri vēl nav izlēmuši, ar ko nodarboties nākotnē un arī tiem, kuri zina, ko vēlas. Manuprāt, ikvienam būtu jāpiesaka dalība „Ēnu dienās”, jo tā katrs no mums var gūt lieliskus iespaidus un iepazīt netikai jaunas profesijas, bet arī cilvēkus.
Vēlos teikt lielu paldies „Ēnu dienu” organizatoriem par šo lielisko iespēju „ēnot” dažādām profesijām un iestādēm, kā arī Dzemdību nama ginekoloģei – dzemdību speciālistei  Vitai Začestai par atsaucību „Ēnu dienās 2010.”

Toms Niparts, mācās Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, ēnoja Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kamerā:

2010. gada 17. februārī man bija lieliska iespēja ēnot LTRK valdes priekšsēdētāju, kā arī ļoti inteliģentu, zinošu un vispusīgu personu Žaneti Jaunzemi – Grendi. Nekādā gadījumā nenožēloju, ka bija jādodas no Jelgavas uz Rīgu ar pirmo vilcienu ap pieciem rītā un mājās atgriezties izdevās tad, kad visi jau gulēja. Dienas iesākumā tikāmies ar LTRK reģionālo nodaļu vadītāju un citiem darbiniekiem un kopīgi mērojām ceļu uz tālo Daugavpili, kur Žaneta uzstājās Daugavpils Uzņēmēju forumā. Ceļa gaitā iepazīstināju delegāciju ar sevi detalizētāk, kā arī uzzināju svarīgāko par visiem, ar kuriem atrados transportlīdzeklī. Braucot Žaneta sniedza man daudz interesantu padomu, pat zīmējot shēmas uz aizsvīdušā loga. Daugavpilī pēc foruma devāmies vizītē pie mēra, kur iepazinos ar Latvijas otrās lielākās pilsētas galvu. Dienas turpinājumā apmeklējām arī LTRK Daugavpils nodaļu un vakariņojām ar dažiem vietējiem uzņēmējiem, kuri bija ieinteresēti sadarboties ar LTRK. Dienas gaitā Žaneta pauda atziņu, ka saskata manī perspektīvu un piedāvāja iespēju izmēģināt savus spēkus, cenšoties piesaistīt LTRK jaunus biedrus. Par iespēju biju neizsakāmi priecīgs un pateicīgs. Mājupceļā, vilcienā jau uzreiz tika izlasīta grāmata, kuru dienas noslēgumā LTRK delegācija man pasniedza kā piemiņas velti un dāvanu. Jau pēc pāris nedēļām iepazinos ar Jelgavas nodaļas vadītāju, kurai centos asistēt. Pēc laika man izteica piedāvājumu asistēt ne tikai ar biedru piesaisti, bet arī ar izstādes „Zemgales biznesa dienas 2010” rīkošanu. Diemžēl izstāde dēļ niecīgās atsaucības tika atcelta, taču pieredze, kuru guvu visā šajā laikā, ir neatsverama. Vēl aizvien saglabājušās lieliskas attiecības ar LTRK darbiniekiem, ik pa laikam iegriežos viņu ofisā Rīgā, lai tiktos ar Reģionālo nodaļu direktoru Jaroslavu Romanoviču, ar kuru izveidojušās ļoti draudzīgas un labas attiecības. Esam kopā realizējuši atsevišķus projektus, kā arī 2010. gada rudenī nodibinājuši savu uzņēmumu.
Stāstīt vēl būtu ļoti daudz ko, bet limits jāievēro. Īsumā sakot – šī Ēnu diena, diena, kuru atcerēšos visu mūžu, pavēra man jaunas durvis un sagrieza dzīvi ar kājām gaisā!

Armands Bikovs, mācās Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā, ēnoja airBaltic:

Kas ir Ēnu diena? Tas ir ļoti neparasta diena – šajā dienā paveras jauni apvāršņi, tiek pārvarētas iekšējās barjeras, paplašinās redzesloks, bet dažkārt arī mainās dzīve...
Mana Ēnu diena bija divkārt neparasta – tikai sešu stundu laikā es pabiju piecās valstīs, vēroju tādus ģeogrāfiskos objektus kā Baltijas jūra, Kuršu kāpas, Polijas Visla, Šveices Alpi... Paspēju pasauļoties, kad dzimtajā Rīgā bija apmācies un lija lietus, un pats galvenais – es vēroju Zemi no 36000 pēdu augstuma.
2010. gada 17. februārī es ēnoju airBaltic pilotus Jāni Kolontaju un Robinu van Hesse. Tas bija ikdienišķs standarta lidojums BT642 Rīga – Cīrihe, bet man tas bija lidojums citā Pasaulē – aviācijas Pasaulē. Es uzzināju un praktiski vēroju tādas sarežģītas procedūras kā 40 tonnu Boeing-737 pacelšanās, nosēšanās, uzzināju par pilota darba specifiku – par komunikāciju ar dispečeriem, par specialām kontroles kartēm, par autopilota darbību... Es savam acīm redzēju, kā noris šis sarežģītais un ļoti atbildīgais process – pasažieru un kravu pārvadāšana ar gaisa transportu.
Pilota profesija ir unikāla. Daudzi uzskata, ka ar mīlestību uz lidošanu ir jāpiedzimst – un nevar teikt, ka viņi pilnībā kļūdītos, tomēr mūsdienu profesionālie piloti galvenokārt ir lēmumu pieņēmēji un tie, kas uzņemas
milzīgu atbildību un darbojas augsto tehnoloģiju, strauji mainīgā un dinamiskā vidē. Lidmašīnu piloti strādā ar sarežģītu elektronisko iekārtu un datoru sistēmu, un viņiem jāprot organizēt un noteikt sava darba prioritātes, kā arī uzturēt efektīvu komunikāciju ar citiem apkalpes locekļiem un komandu uz zemes. Vairāk par visu citu viņiem jābūt spējīgiem vadītājiem aizraujošā un ļoti neparastā darba vietā, katru dienu atbildot par daudzu cilvēku drošību un komfortu. Kad esi sajutis, ka lidmašīnas pacelšanās gaisā ir tikai tavā kontrolē vai esi vērojis saullēktu pār Alpiem 35000 pēdu augstumā, nekad nezaudēsi aizrautību darboties šajā izaicinājumu pilnajā un stimulējošajā profesijā.
Manuprāt, Ēnu diena ir viens no labākajiem pasākumiem, kas vērsts uz Latvijas skolēnu profesionālās ievirzes attīstīšanu. No Ēnu dienas man ir palikušas tikai patīkamas atmiņas. Es vēlētos izteikt milzīgu pateicību pasākuma organizatoriem – Junior Achievement Latvia un tiem, kas radīja šo lielisko ideju, kas dod iespēju redzēt visas skolu mācību programmu perspektīvas, paplašina redzesloku, kā arī padara izglītības procesu nopietnāku, pārdomātāku un mērķtiecīgāku.
Es iesaku visiem skolēniem piedalīties šajā projektā, jo mūsu izglītība un pieredze ir mūsu prasme pareizi rīkoties jebkurās dzīves situācijās, un iespēju gūt šādu pieredzi garām laist nedrīkst.

Edgars Rudzītis, mācās Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, ēnoja "Laneks":

Tātad 9:00 no rīta man jau bija jābūt firmā „LANEKS”, jo tad firma sāka strādāt. Sākuma viņš aizveda mani uz savu kabinetu, piedāvāja kafiju, no kuras es, protams, neatteicos un tad pastāstīja, ko tieši viņš dara, vai tas ir grūti un kāda ir viņa dienas kartība. Kad biju noskaidrojis, ar ko viņš nodarbojas, tad viņš man izrādīja firmas veikalu, kurā pārdodas riepas, diski un citas mašīnu rezerves daļas. Tālāk devāmies uz auto servisu, kur man pastāstīja par visām ierīcēm, ar kuram labo mašīnas un iepazīstināja ar darbiniekiem. Visbeidzot man parādīja lielo noliktavu, kurā trīs stāvos bija sakrautas riepas. Firmas direktors man pastāstīja, kad viņam darba pagadās brīvs laiks, viņš to izmanto sēžot pie datora. Darbu viņš beidz ap 18:00.
    Tā kā man patīk automašīnas, interesanti likās tas, kā viņas laboja, izmantojot visādas speciālas elektroniskas iekārtas.
    Es uzzināju to, ka šajā darbā vajag precizitāti, pacietību un labas komunikācijas spējas ar cilvēkiem.

Pēteris Rozenbaks, mācījās Madonas Valsts ģimnāzijā(tagad studē LU), ēnoja Vides ministrijā un Rīgas pilī:

Pagājušā gada Ēnu dien - man jau trešā -, šķiet, bija pati veiksmīgākā un visvērtīgākā, lai to atcerētos vēl pēc gada, kad esmu jau pabeidzis ģimnāziju un iesācis savas studijas Latvijas Universitātē. Par visveiksmīgāko es to saucu tādēļ, ka man bija iespēja būt ēnai divas reizes, un patiesi varu teikt, ka abas bija interesantas un vērtīgas – jau pati tikšanās ar Vides ministru Raimondu Vējoni un pēc kāda laika arī ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru nav saucama par ikdienišķu notikumu.
Pirmajā Ēnu dienā varēju vērot Vides ministra darba dienu. Raimondu Vējoni vēlējos ēnot ne tikai tādēļ, ka viņš ir saistīts ar Madonu, bet arī tādēļ, ka neraksturīgi Latvijas politiskajai videi ir stabili spējis saglabāt Vides ministriju savā pārziņā un izvairīties no plašiem skandāliem un žurnālistu nežēlastības.
No šīs dienas man visvairāk atmiņā ir palikusi komisijas sēde ar padomniekiem un viesošanās Latvijas Vides , ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā (LVĢMC). Sēdē, protams, tam laikam atbilstoši, vairāk ziņoja par to, kā nav, ka trūkst finansējuma u.tml., taču manu interesi vairāk piesaistīja tas, ka gaisotne nebija tik „sausa” un pārmērīgi formāla, kā dažbrīd varētu gaidīt. Tā vietā palaikam izskanēja joki, bija diskusijas, rīcības iespēju pārspriede, kas noteikti neatbilst stereotipam par ierēdniecības darbu. Savukārt, pārrunātās tēmas LVĢMC bija tuvas manis izvēlētajām studijām Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē. Tur varējām vērot laikapstākļu prognozes sagatavošanu un par to uzdot jautājumus sinoptiķim Tomam Bricim. Pa vidu tam vēl paspējām iegriezties Saeimā, kur arī galvenā uzmanība vismaz tobrīd bija ēnām – tur varēja aptvert, ka Ēnu diena Latvijā ir kļuvusi par ļoti lielu notikumu.
Otrā Ēnu diena noritēja Rīgas pilī. Vislatvijas Ēnu dienā Valsts prezidents atradās Ziemas olimpiskajās spēlēs, tādēļ viņa ēnošana notika vēlāk. Tas kalpoja par iemeslu tam, ka varēju ēnot gan Valdi Zatleru, gan Raimondu Vējoni. Patiesībā iespēju ēnot Valdi Zatleru var iegūt biežāk kā reizi gadā – vien jābūt drosmīgam un aktīvam jautājumu uzdevējam, kad prezidents viesojas kādā skolā. Tomēr savu iespēju ieguvu ar CV un motivācijas vēstuli, kurā pamatoju, kādēļ man prezidenta ēnošana būtu noderīga. Šī izvēle man šķita loģiska pēc tam, kad pagājušajā gadā biju ēnojis Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri.
Šī Ēnu diena sākās ar „acu iepriecināšanu” – prezidenta dāvanu istabas un trīs augstāko Latvijas Valsts apbalvojumu apskati – viena no valsts pirmās personas funkcijām ir Ordeņu kapitula iecelšana. Drīz pēc tam caur Sarkano salonu un Zaļo salonu, kur bieži notiek tikšanās ar premjeru, devāmies uz prezidenta darba kabinetu. Tur piepildījās mans priekšstats par prezidenta dienaskārtību kā ļoti saspringtu un dinamisku. Sarunai ar ēnām tika atvēlēta pusstunda, kurā varējām uzdot savus jautājumus, uz kuriem prezidenta kungs atbildēja plaši. Tālākajā dienas plānā bija tikšanās ar laikraksta Diena konkursa Kas notiek? uzvarētājiem, Valsts valodas komisijas sēde, tikšanās par Protokola nodaļas pārstāvi un Apžēlošanas dienesta vadītāju – tas viss atspoguļo dienaskārtības dažādību pārskatāmo tēmu ziņā, kas arī mani ļoti ieinteresēja, jo tā ir daudz savādāka un, manuprāt, aizraujošāka, kā strādājot kādā noteiktā profesijā. Diemžēl visu paredzēto laiku Rīgas pilī nevarēju pavadīt, jo tieši tajā dienā notika arī Madonas Valsts ģimnāzijas Žetonvakars. Varu teikt, ka šī diena bija ļoti izdevusies, jo no tās palikuši neaizmirstami iespaidi no Rīgas pils, gan arī Žetonvakara, kura ieguvu arī titulu Gada ģimnāzists 2010.
Kopā esmu piedalījies trijās Ēnu dienās un vēl divās Ēnu dienās Latvijas Universitātē. Papildus tradicionālajai atziņai par to, ka tās palīdz izlemt par to, ko vēlies sasniegt nākotnē, es teiktu, ka Ēnu dienas palīdz apjaust, cik pasaule ir maza un cik ļoti viss tajā tomēr ir aizsniedzams un sasniedzams.

Airita Telnere, mācās Bauskas 1. vidusskolā, ēnoja Sia"Lursoft IT":

Pagājušā gada 15. Februāris iesākās neparasti. Ārā vēl bija tumšs un slapjš. Bet ar satrauktu sirdi devos pie savas ēnas - Indras Jansones, SIA „Lursoft IT” web lapu redaktores – reklāmas menedžeres. Šī bija mana pirmā Ēnu diena, tāpēc es nezināju, ko gaidīt no šīs dienas. Mana pirmā Ēnu diena izvērtās par vērtīgu un interesantu dienu.
Iepazīstoties ar savu ēnu, manām acīm pavērās SIA „Lursoft IT” darba vide- no malas nekas neliecināja, ka tieši šeit notiek intensīvs un radošs darbs. Dienas plāns mums sākās ar reklāmas menedžera darba iepazīstināšanu. Mums bija iespēja izpētīt SIA „Lursoft IT” radīto Dainas skapja interneta dizainu.  Noklausoties prezentāciju par uzņēmumu, mēs iesaistījāmies paša darba procesā – intervējot Lusroft darbiniekus un viņu ēnas, pēc tam sagatavojot preses relīzi mēdijiem un darboties uzņēmuma uzturētajos sociālajos profilos.
 Jautājot savai ēnai, kas viņu ir pamudinājis iesaistīties Ēnu dienas rīkotajā pasākumā, Indra sacīja, ka viņu pērn piedalīties Ēnu dienā mudināja fakts, ka savulaik, vēl mācoties vidusskolā, ir bijusi ēna gan valsts iestādē, gan uzņēmumos, tādēļ viņa ar lielu prieku iesaistījās JAL organizētajā pasākumā, ar savas profesijas ikdienu iepazīstinātu, iespējams, topošos kolēģus. Indra īpaši uzvēra, ka vislielāko gandarījumu sagādāja manas ēnas – zinātkāri, darboties griboši un nenogurdināmi jaunieši, kuri ar lielu interesi izzināja ne tikai web lapu redaktora – reklāmas menedžera ikdienu, bet arī iepazinās ar viena no Latvijas vecākajiem IT uzņēmumiem – SIA Lursoft –struktūru un pārstāvētajiem produktiem un pakalpojumiem.
 Mans lielākais ieguvums no Ēnu dienas bija iegūtā pieredze strādājot reālā uzņēmumā reālus darbus. Piedalīšanās JAL organizētajā pasākumā ļāva izvērtēt savus dzīves kritērijus un pārdomāt ar ko vēlos saistīt savu nākotni. Patīkami bija lasīt savu veidoto relīzi Bauskas Dzīve un pēc tam sniegt interviju mēdijiem.  ’’ Lielākais ieguvums no Ēnu dienas bija iegūti jauni domubiedri (manas ēnas) un, kas galvenais, saliedētāks darba kolektīvs, jo, gatavojoties pasākumam, lielāku laiku nekā parasti pavadīju kopā ar saviem kolēģiem – gan izrunājot plānotā pasākuma norisi, gan pēc tam pārrunājot katra iespaidus par šo dienu’’ sacīja Indra Jansone.
 Pateicoties dalībai Ēnu dienā, uz savu darba ikdienu Ēnu devējs var  paskatīties „no malas”, bet ēnas var iejusties savā sapņu profesijā. Neraugoties uz uztraukumu, kas bija manī pirms Ēnu dienas, manuprāt, šīs bija viens no vērtīgākajiem pasākumiem, ko rīko JAL, kur esmu piedalījusies. Visiem, kas vēl plāno piedalīties Ēnu dienā – gan ēnu devējiem, gan pašam ēnām, iesaku pamēģināt, jo šī viena diena uzņēmumiem dod iespēju paskatīties sava uzņēmuma darba vidi un pašu darbu „no malas”, bet ēnām iejusties savā sapņu profesijā.

Mārtiņš Gulbis, mācās Bauskas 1. vidusskolā, ēnoja Aizsardzības ministrijā:

2010.gada 17. februāris – kādam bijātā bija tikai parasta darba diena, bet man tā bija patiesi viena no interesantākajām dienām – tā bija pirmā manis apmeklētā Ēnu diena.
Pētot iespējamās vakances, es ar mērķi meklēju ministru piedāvātās vietas, jo vēlējos izpētīt, kā ir vadīt un pieņemt lēmumus no kuriem ir atkarīgs visas valsts liktenis. No sākuma par „ēnu” pieteicos dr.Baibai Rozentālei – toreizējai veselības ministrei, bet diemžēl mani neapstiprināja, aizbildinoties ar to, ka man trūka motivācijas. Es gan domāju savādāk – viņa nevēlējās satikt kādu no Bauskas iedzīvotājiem, jo mēs protestējām pret vietējās slimnīcas slēgšanu. Pēc atteikšanas es neapstājos – pieteicos Imantam Lieģim, toreizējam aizsardzības ministram. Un kad man piezvanīja un pateica, ka esmu izvēlēts ēnas vietai, man bija patiess prieks.
Rīts iesākās ar sanāksmi, kurā piedalījās visi ēnotāji un ēnojamie. Pirmkārt, tiku iepazīstināts ar pasākuma dienas kārtību, otrkārt, stādījos priekšā Lieģa kungam; bija mazs uztraukums, bet tas ātri pārgāja, jo sapratu, ka Lieģa kungs ir draudzīgs un atvērts ierosinājumiem un jautājumiem.
Dienas pirmā daļa pagāja apskatot ministra darba telpas, dažādas ceremoniju zāles, kā arī kabinetus un personālu, bez kura nevarētu iedomāties ministrijas darbu,preses dienestu, ministra biroju, protokola daļu.
Biroja vadītājs Airis Rikveilis pastāstīja par iepriekšējiem aizsardzības (apgādības) ministriem. Prieks bija uzzināt, ka šajā amatā kādreiz ir veicis arī Atis Slakteris, kurš dzimis un joprojām dzīvo Bauskas novadā jeb baušķenieks.
Pēc pārrunām pie pusdienu galda mums vajadzēja doties uz tikšanos ar Vairu Paegli (PS), ar kuru apspriedām dažādus militāros notikumus pasaulē, piemēram, Krievijas Federācijas iebrukumu Gruzijā, jautājumus par Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības Baltijas valstu tuvumā, kā arī Francijas uzdrošināšanos pārdot vienu no šī laika modernākajiem kara kuģiem „Mistral” valstij, kura nav NATO dalībvalsts, proti, Krievijai.
Man ļoti patika, ka Liegā kungs runāja skaidru un atklātu valodu – viņš nevairījās no jautājumiem  par pašreizējo politisko situāciju Latvijā, kā arī par savu personisko dzīvi. Viņš atzina to, ka viņa vecāki emigrēja no Latvijas, jo viņiem bija bail par savu dzīvību. Lielu dalu dzīves viņš pavadīja Lielbritānijā, kur ieguva ļoti labu izglītība, tajā pašā laikā neaizmirsa savu tautisko identitāti.
„Atzinīgi vērtēju Mārtiņa Gulbja interesi par Aizsardzības ministrijas darbību un Latvijas drošības politikas aktualitātēm” – lūk, šādi manu darbību un dalību raksturoja ministrs.
Intervijā AM preses dienesta vadītājai izteicu savu atzinumu par iegūto: „Aizsardzības ministra darbs nav saistīts tikai ar dokumentiem, bet ir arī ļoti dinamisks – tās ir tikšanās ar karavīriem, ministrijas darbiniekiem, politiķiem.”
Tā ir vienreizēji lieliska iespēja, ko piedāvā JAL – pavadīt vienu dienu blakus profesionālim, kurš nebaidīsies sniegt padomu un dalīsies savā pieredzē.
Ceru, ka šajā gadā atkal man būs dota iespēja iepazīt kāda vadoša darbinieka „varas gaiteņus” un pavērot, ka viens cilvēks spēj organizēt visu lielo mehānismus, ko sauc par valsts pārvaldi.

Oskars Goba, mācās Valmieras Viestura vidusskolā, ēnoja Vidzemes slimnīcā:

Manas Ēnu dienas pamatā ir patiess veiksmes stāsts, bet, lai pastāstītu par savu Ēnu dienas pieredzi un to, kāpēc izvēlējos ēnot tieši ārstus Vidzemes slimnīcā, man jāsāk ar kādu negadījumu, kas ar mani atgadījās pāris mēnešus pirms Ēnu dienas. Mans negadījums bija reizē traģisks un komisks – es, būdams 16 gadus vecs jaunietis, noriju plastmasas korķi. Tā rezultātā nonācu Vidzemes slimnīcā kur ne māsiņas, ne ārsti sākumā nespēja noticēt šim faktam, taču par spīti tam, ka negadījums visādā ziņā bija komisks, ārsti ar profesionālu pietāti palīdzēja man šķirties no šī svešķermeņa bez lielām sāpēm un rūpēm. Visa šī procesa laikā, es nevarēju beigt apbrīnot ārstu darbu. Tajā dienā es patiešām aizrāvos ar medicīnu, tāpēc pāris mēnešus vēlāk, kad bija jāizlemj, ko tieši ēnot, es izvēlējos Vidzemes slimnīcas respektablos un ļoti profesionālos mediķus.
Ēnu dienā Vidzemes slimnīcā atgriezos ar lielu prieku, jo šoreiz ar manu veselību viss bija kārtībā, un man bija lieliska iespēja sekot katram ārstu solim. Traumatoloģijas nodaļas rezidenta Inta Vēvera apgādībā man bija iespēja redzēt ķirurga darbu no A līdz Z. Iesākumā man tika izsniegts baltais ārstu halāts, kuru uzvelkot bija varena sajūta, šķita, ka esmu pirmā kursa medicīnas students. Pēc tam devāmies apgaitā, apsekojām pacientus, izgājām cauri svarīgākajām slimnīcas telpām, reanimācijas nodaļai un radioloģijas nodaļai, kurā sagatavo rentgena attēlus, ar kuriem strādā pats dakteris Ints.
Tad devāmies augšā uz operāciju bloku, kur aiziet lielākā daļa ārstu darba laika, operējot pacientus, kuriem ar vienkāršu ģipša uzlikšanu nepietiks. Arī tur bija jāvelk īpašs apģērbs, jo operāciju zālēs ir sterila vide. Sākumā man operācijas norisi piedāvāja skatīties caur mazo lodziņu durvīs, ja nu šī daļa liekas neaptīkama, taču tā kā mani asinis nebaida, es lūdzu iespēju operāciju vērot no pašas zāles. Ārstiem pretenziju nebija, man tikai pieteica atrasties vismaz 2m attālumā un, jūtot tuvojamies ģīboni pamest zāli. Tad nu pirmā operācija varēja sākties. Vispirms operēja kādu sievieti, kurai no augšdelma vajadzēja izņemt plāksni, kuru ārsti bija ielikuši, lai tas ātrāk sadzītu. Kad darbs bija pabeigts, man ļāva uzkavēties operāciju blokā un pavērot citas operācijas, jo es nebiju vienīgais ēnotājs, kurš visu ieinteresēti pētīja ar ieplestām acīm.
Tā nu es devos uz kādu no blakus operāciju zālēm, kur kādai sievietei veica ķeizargriezienu. Arī tas man šķita visai iespaidīgi. Līdz šim ķeizargrieziens bija kaut kas tāls, zināju aptuveni, kā tas notiek, bet to redzēt savām acīm.. Sajutos kā filmā ar 4D efektiem. Bērniņš vesels, māmiņa laimīga, un arī ārsti priecīgi, ka šī visai komplicētā operācija beigusies, jo pacienta ķermenim tā ir liela slodze. Mēs, vērotāji, mutes atkāruši nevarējām vien beigt brīnīties.
Pēc divām redzētām operācijām domāju, ka diena galā, bet tas bija tikai sākums. Atgriezos pie traumatoloģijas nodaļas operācijas, kur ķirurgi kādai sievietei ceļgala bļodiņu grasījās mainīt pret titāna implantu. Pēc operācijām, kad visi ēnotāji bija gatavi doties prom, dakteris Egīls Liepiņš mūs paaicināja uz dzīves mācības stundu pie pāris neapdomīgiem pacientiem, kuri bargās ziemas laikā vai nu nebija izvēlējušies pareizos apavus vai bija rīkojušies pārgalvīgi. Šiem pacientiem bija grūti, taču mums, ēnotājiem, mācība visai dzīvei - ja ziema tad tā, lai kājas, rokas un ausis siltumā.
Pēc šīs neatkārtojamās Ēnu dienas Vidzemes slimnīcā pret ārstu profesiju izjūtu vislielāko cieņu un apbrīnu, tādēļ ikreiz dzirdot, ka medicīnai samazina budžetu esmu sarūgtināts. Manuprāt, par darbu, ko viņi veic, tiem pienācīgi jāpasakās, jo viņi vienā savā darba dienā ir ne tikai ārsti, bet arī skolotāji, psihologi, zinātnieki, jaunākiem pacientiem stingrie padomdevēji un nedaudz politiķi. Šķiet, ārstam jāzina mazliet no visa. Es zinu, ka Latvija ar saviem mediķiem var lepoties, bet vai latvju tauta to zina?
 

Elīna Romanovska, mācās Valmieras 5. vidusskolā, ēnoja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā:

Mans veiksmes stāsts sākās brīdī, kad piereģistrējos „Ēnu dienas” mājas lapā 2010. gadā. Nesen biju dzirdējusi dažu veiksminieku stāstus par iepriekšējo gadu „Ēnu dienu”, tādēļ nolēmu izmantot iespēju un pieteikties par „ēnu” Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Konkurss bija milzīgs. Brīdī, kad nosūtīju savu CV un motivācijas vēstuli, kopumā uz slimnīcas personāla ēnošanu bija pieteikušies 260 skolnieki. Šis skaits mani nenobiedēja un savu iespēju izmantoju, 10. februārī savā e-pastā saņēmu vēstuli no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas, ka man būs tā lieliskā iespēja būt Dr. Ivetas Dzīvītes-Krišānes ēnai. Neaprakstāms prieks un ar nepacietību gaidīju 17. februāri.
 Pienāca ilgi gaidītais 17.februāris. Pirms ēnošanas sākuma visi dalībnieki tika sapulcināti kopā un katram tika pasniegta Dzintara Mozga grāmata, kas sarakstīta par godu bērnu slimnīcas simtgadei „Laime ir kalpot bērniem”. Tālāk es devos uz slimnīcas 4. nodaļu, kur mani jau gaidīja Dr. Iveta Dzīvīte–Krišāne. Devāmies apskatīt nodaļu. Tiku iepazīstināta ar nodaļas darbu. Man bija iespēja redzēt kā notiek akūtu pacientu pirmā apskate, kā tiek vecākiem izskaidrots ārstēšanas process, kā notiek simptomu analīze. Viss nodaļas personāls ir kā komanda, visi ir iesaistīt un smagi strādā, lai palīdzētu mazajiem pacientiem. Man bijā arī lieliska iespēja iepazīties un aprunāties ar divām rezidentūrā esošām meitenēm, kas pastāstīja par studijām, kā norit mācību process un kāds gandarījums valda šobrīd, kad viņas jau ir nokļuvušas rezidentūrā. Protams, biju sagatavojusi jautājumus dakterītei. Viņa bija ļoti atsaucīga un atbildēja uz visiem maniem jautājumiem. Bija ļoti interesanti dzirdēt, kā viņa nonākusi līdz lēmumam kļūt par bērnu ārsti, kā paiet viņas ikdiena slimnīcā. Diena pagāja zibenīgi, taču iegūtā informācija ir ļoti noderīga. Pateicoties, dakteres ieteikumam, šogad uzsāku mācības RSU sagatavošanās kursos, lai veiksmīgi sagatavotos centralizētajiem eksāmeniem. Paldies BKUS un Junior Achievement par doto iespēju!
 Šis bija mans veiksmes stāsts. Arī Tev ir iespēja ir iespēja piedzīvot savu veiksmes stāstu. Tādēļ, izmanto iespēju, ko piedāvā Junior Achievement sadarbībā ar uzņēmumiem. Aizsūt arī Tu savu pieteikumu ēnu devējam. Pārliecini viņu, ka tieši Tu esi pelnījis būt viņa „ēna”.

Signe Pētersone, mācās Valmietas Viestura vidusskolā, ēnoja Zvērinātu advokātu birojā:

Junior Achievement projekta Ēnu diena ietvaros, pagājušajā gadā ,netradicionāli citiem skolēniem, izvēlējos kļūt par ēnu savam tētim, Normundam Pētersonam.
Neskatoties uz to, ka esmu pietiekami labi informēta par Zvērināta Advokāta patiesajiem darba apjomiem, tā sarežģītajām situācijām, spējai komunicēt un iejusties citu cilvēku ādā, lai spētu izprast radušās problēmas un grūtības, šī diena man sniedza vēl vairāk iespējas iejusties viņa darba dienas režīmā. Dažiem varbūt šķiet, ka nekas interesants jau tur nemaz nav – vesels lērums papīru un nekā vairāk, taču šādi radušies priekštati ir pilnīgi nepareizi. Šī darba darītāji ir pakļauti stingram dienas režīmam, katra diena ir savādāka, tā jāsaplāno savādāk, un to nav iespējams prognozēt, jo nepārtraukti ir iespēja, ka kādam būs nepieciešama palīdzība, būs jāsniedz juridiska konsultācija telefoniski vai individuāli, nepārtrauktas nopratināšanas, tiesas pa dažādām Latvijas pilsētām un ,protams, tam visam vēl klāt daudz un dažādu likumu, papīru krāvumu un neizsīkstoša enerģija.
To, ka darbs nav no vieglākajiem gan fiziski gan garīgi zināju jau sen. Nav viegli uzklausīt citu problēmas, un mēģināt tās atrisināt. Dažkārt ieplānotā tiesa, dažādu iemeslu dēļ tiek pārcelta vai atcelta, un tas ,jau nekas, ka to paziņo tikai brīdī, kad veikti vairāk kā simts kilometru lai nokļūtu tur laikā, bet tā tas notiek, un tie nav reti izņēmumi.
Ēnu dienā, bija iespēja vērot visu sīkāk nekā parasti - tradicionālās sarunas pārtapa par sīkiem atzinumiem par tiesu norisēm, definīciju izklāstiem, par daudzajiem ,papīru kalniem, kā arī iespēja ieskatīties tiesas procesā.
Atbildot uz jautājumu, vai vēlētos turpināt tēva iesākto darbu, precīzu atbildi nevaru sniegt. Darbs ir gan interesants, gan arī sarežģīts. Vai tas būtu tas, ko esmu gatava darīt pēc augstskola spabeigšanas – iespējams. Vēl laika mazliet apdomāties ir, tad jau skatīšos kā manas domas būs mainījušās pēc apmēram gada, kad būšu spiesta sākt izvēlēties.
 

Baiba Freimane, mācās Rugāju novada vidusskolā, ēnoja Britu Padomē:

  Vai vēlies kādu dienu kļūt par ārstu, skolotāju vai pat prezidentu, bet nezini kas šo profesiju pārstāvjiem īsti jādara? Ēnu diena ir lieliska iespēja skolēniem iepazīties ar savu sapņu profesijas pārstāvja darbu un pienākumiem. Veselu dienu tu vari būt par šīs personas ēnu un iepazīt viņa darbu. Šogad ēnu diena notiks jau vienpadsmito reizi, bet pati ēnu dienā esmu piedalījusies tikai vienu reizi, pagājušajā gadā. Patiesībā, ar prieku piedalos šāda veida pasākumos, kas palīdz izvēlēties sev piemērotāko profesiju un izglīto jauniešus.
  Pagājušajā gadā, lai piedalītos ēnu dienā, devos uz Rīgu kopā ar skolasbiedru uz Britu padomi (British Council), lai visu dienu būtu par ēnu Sandrai Princei. Piedalīties ēnu dienā mūs pamudināja angļu valodas skolotāja, kura ir arī projekta „DREAMS + TEAMS” vadītāja mūsu skolā. Britu padome bija šī projekta izveidotāja. Sandra ir partnerattiecību un projektu menedžere Britu padomē.
  Tur ierodoties, mūs sagaidīja ar smaidu. Kad ieradāmies, Sandra vēl nebija atbraukusi, taču līdz viņas atbraukšanai viņas darba kolēģi mūs iepazīstināja ar Britu padomes darba vidi. Mums tā ļoti patika, jo šķita patiešām mājīga un ērta.
  Kad ieradās Sandra izdzērām tēju un ķērāmies pie darba. Sandra ļoti daudz stāstīja par to kas ietilpst viņas darba pienākumos. Mūsuprāt, visnogurdinošākā lieta, kas Sandrai jādara ir atbildēšana uz daudzajiem e-pastiem, kas ienāk nepārtraukti. Tad mēs skatījāmies kā top mājas lapas, kuras veido Sandras darba kolēģis.
  Bija jau pienācis pusdienlaiks, tāpēc devāmies uz virtuvi un pusdienojot, atslodzei, veidojām brīvas, vienkāršas sarunas. Pēc pusdienām devāmies atpakaļ pie darba. Tā kā tuvojās projekta „DREAMS + TEAMS” noslēguma pasākums, tad palīdzējām Sandrai to izplānot. Bija patīkami un interesanti palīdzēt plānot un veidot tādu pasākumu. Kad pasākums tika izplānots, darba diena bija jau gandrīz galā, mums jau bija jādodas prom. Pirms došanās prom nofotografējāmies kopā ar jauko un pozitīvo Britu padomes kolektīvu.
  Arī šogad plānoju piedalīties ēnu dienā. Pamudināju arī savu draudzeni piedalīties, tāpēc šogad došos kopā ar viņu. Aicinu arī citus piedalīties ēnu dienā un gūt lielisku un neaizmirstamu pieredzi, un tajā pat laikā iepazīt jaunus cilvēkus. Galvenais ir izvēlēties profesiju, kas piesaista un interesē.
 

Līva Kukle, mācās Ventspils 1. ģimnāzijā, ēnoja Liepājas Simfoniskajā orķestrī:

 Pagājušajā mācību gadā nolēmu pirmo reizi piedalīties Junior Achievement Latvia rīkotajā „ēnu dienā”.  Tā kā jau ilgu laiku mācos mūzikas skolā, man acīs „iekrita” Liepājas Simfoniskā orķestra direktora vakance. Lai arī es mācos klavieru nodaļā un ar simfonisko orķestri man nav nekāda sakara, tomēr šī profesija mani ieintriģēja, jo tad man patiešām nebija ne jausmas, ar ko gan varētu nodarboties šādas profesijas pārstāvis. Tomēr mūzika mani saistīja, tāpēc pieteicos šai vakancei. Un es to nenožēloju, jo tā patiešām bija viena no vislabākajām dienām manā mūžā.
17. februārī devos uz Liepāju. Jau no rīta ierados ēkā, kur atrodas Liepājas Simfoniskā orķestra telpas – mēģinājumu zāles, biroji. Pirms vēl bija ieradies pats direktors, iepazinos ar citiem darbiniekiem. Uzzināju, kā tiek atrastas notis, cik sarežģīts darbs ir izveidot labu reklāmu. Redzēju, kā sāk mēģinājumu orķestris ar tobrīd nesen par  LSO diriģentu kļuvušo A. Lakstīgalu. Ļoti interesanti bija tas, ka tieši tajā dienā pirmajai vijolei Ilzei Zariņai bija dzimšanas diena, un viss orķestris viņu sveica.
Tad ieradās Uldis Lipskis, kas pavisam nesen bija kļuvis par LSO direktoru. Viņš ļoti tieši un interesanti pastāstīja par orķestra darbu un par grūtībām, kas saistītas ar tik daudz pārmaiņām (jauns direktors, jauns diriģents, orķestris kļūst par valsts iestādi ). Uzzināju par orķestra direktora pienākumiem.
Man kā pianistam jāatzīmē arī tas, ka todien orķestris mēģināja kopā ar Vestardu Šimkusu koncertam „Virtuozais romantisms”.  Vērot šos mēģinājumus klātienē bija patiešām lieliski.
Šajā vienā dienā es ieguvu vairāk iespaidu, nekā visā mācību gadā kopā. Es biju ļoti pārsteigta uzzinot, ka orķestris patiesībā ir ne tikai mūziķu grupa, bet arī  īsts uzņēmums. Orķestra direktora darbs ir ļoti atbildīgs un nopietns. Mani priecēja arī visa orķestra kolektīva draudzīgums un ģimeniskums. Atmosfēra bija ļoti mākslinieciska, nepiespiesta un tomēr visi ļoti apzinīgi pildīja savu darbu.
Es vēlos pateikt ļoti lielu paldies Junior Achievement Latvia par šo neaizmirstamo dienu. Tā patiešām bija iespaidu pilna. Mans priekšstats par orķestra un tā direktora darbu krasi izmainījās un es pavisam nopietni apsveru domu par savas karjeras izvēles saistīšanu ar līdzīgu profesiju. Es pilnīgi noteikti iesaku visiem skolēniem izmantot lielisko iespēju, ko dod „Ēnu diena” un pieteikties uz vakanci, kura šķiet interesanta. Jūs to nenožēlosiet!

Signe Eglīte, mācās Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, ēnoja Fotostudijā:

„Junior Achievement Latvia” projekta „Ēnu diena” popularitāte pieaug ar katru gadu, jo tā ir satriecieša iespēja jauniešiem iepazīties un gūt priekšstatu par sev interesējošu profesiju un tās pārstāvju ikdienas pienākumiem. Gadu no gada aizvien vairāk dažādi profesiju pārstāvji piesakas šim projektam, lai jauniešiem būtu iespēja tos ēnot, protams, pieaug arī ēnotāju skaits.
Jau piecus gadus man ir bijusi lieliska iespēja ēnot dažādu profesiju pārstāvjus, – policistus, medicīnas izmaksu inspektori, frizieri, kā arī ļoti atpazīstamu fotogrāfu –, uzzinot, kādi ir to ikdienas darba pienākumi. Katru gadu izvēlējos pilnīgi citādākus profesiju pārstāvjus, lai paplašinātu savu redzesloku un lai nākotnē varētu labāk izlemt, par ko kļūt un ar ko nodarboties.
Pagājušā gada JAL projekta ietvaros ēnoju Latvijā populāro fotogrāfu Sergeju Kondrašinu, Calendar.lv fotogrāfu, jo vēlējos turpināt dažādot savu Ēnu dienas pieredzi. Kad biju izlēmusi, ka vēlos ēnot tieši šo fotogrāfu, tad daudziem skolasbiedriem radās dažādi viedokļi par manu izvēli, jo bija iespaidojušies no „dzeltenās preses” rakstiem, bet tomēr nolēmu riskēt ar savu izvēli. Aptuveni nedēļu pirms Ēnu dienas sazvanīju S.Kondrašinu, lai norunātu konkrētu tikšanās laiku un pārējās detaļas. Sarunas laikā fotogrāfs atzina, ka nav informēts par šādu projektu, bet tas nebija šķērslis, lai jau pēc nedēļas ēnotu šo ievērojamo personību.
Norunātajā dienā devos uz Rīgu, uz konkrēto adresi, kur atradās fotogrāfa mājoklis apvienojumā ar darba vietu – fotostudiju. Pirmais iespaids par S.Kondrašinu bija ļoti pozitīvs, jo ļoti laipni sagaidīja savā darba vietā. Tikšanās noritēja ļoti veiksmīgi, jo uzzināju gan par fotogrāfa ikdienu, gan dažādiem interesantiem atgadījumiem, kas radušies fotogrāfējot kādu personību, ka arī par plašo aparatūras klāstu. Man bija iespēja aplūkot dažādus mākslinieka foto – portretus, ainavas un tml., nodemonstrēja arī videofilmas, kurās vareju vērot fotogrāfa darbību arī ekstremālos apstākļos – gan kalnos ledainā ausktumā, gan arī svelmainā tuksnesī, apmeklēju arī pašu fotostudiju. Tikšanās nobeigumā fotogrāfs uzdāvināja savu grāmatu ar fotoattēliem, lai paliek man piemiņā par šo Ēnu dienu. Šī bija viena no interesantākajām Ēnu dienām, kurā esmu piedalījusies, jo uzzināju tik daudz par fotogrāfu pienākumiem, darba ikdienu. Un, neskatoties uz skolasbiedru komentāriem par šo personību, varēju tiem apgalvot pilnīgi pretējo, sakot, ka tieši šis fotogrāfs ir ļoti radošs, aizrautīgs un viens no labākajiem savas profesijas pratējiem!
 „Ēnu diena” man ir devusi plašu pieredzi par katru no kādreiz ēnotajām personībām, jo, manuprāt, tā ir iespēja, lai paplašinātu savu redzesloku un izpratni, kā arī lai tuvāk iepazītos ar konkrētās profesijam pārstāvjiem, to darba ikdienu un pienākumiem, tādēļ ikvienam iesaku piedalīties šajā projektā, jo tā tik tiešām ir satriecoša iespēja!

Kristīne Birede, mācās Smiltenes ģimnāzijā, ēnoja dizaina birojā H2E:

Lai arī man bija iespēja piedalīties milzīgu popularitāti guvušajā Junior Achievement - Latvija projektā „Ēnu diena” vairākus gadus pēc kārtas, es, nu jau pašai neizprotamu iemeslu dēļ, to nebiju darījusi, un, kopš pagājušā gada, kad apņēmos arī pati ņemt dalību šajā projektā, sapratu, cik gan daudz lielisku, sevis bagātinošu, interesantu un spilgtu notikumu esmu palidusi garām.
2010.gada diez gan sniegotajā 17.februāri man tika sniegta iespēja „Ēnu dienas” ietvaros apmeklēt dizaina biroju H2E. Lieki piebilst, ka jau saņemot apstiprinājumu, ka varēšu „ēnot” tieši šajā birojā, biju stāvā sajūsmā. Dagnija Balode ar savu komandu bija patiešām lieliski sagatavojušies un jau pēc pāris dienām saņēmu e-pastā vēstulīti, ar neparasti noformētu karti, ar norādēm, kā nokļūt H2E birojā un dienas aktivitātēm, kurās ietilpa tējas malkošana nepiespiestā atmosfērā, iepazīšanās ar H2E biroju un darbiniekiem, pusdienas, profesionālās aktivitātes dizaineru pavadībā un dienas noslēgums ar pārsteigumiem, turklāt, e-pasta sekoja arī piebilde, ka gadījuma, ja ir kas tāds, ko vēlamies realizēt paši pēc sava dizaina (apsveikumu, vizītkarti, dāvanu, grāmatu noformējumu u.c), lai paziņojam viņiem, un tie ar lielāko prieku mums palīdzēs to izdarīt. Tas bija ļoti patīkami saņemt šādu vēstuli, jo tas radīja pārliecību, ka esmu gaidīta!
Mans 17.februāris iesākās ļoti agri – jau pulkstens 06:00, jo, deļ dzīvesvietas attāluma no Rīgas, ceļā uz to nācās pavadīt trīs stundas. Bet brauciens nebija nogurdinošs – autobusā bija iespēja pārdomāt jautājumus, ko vēlēšos uzdot, lietas, ko vēlēšos uzzināt un arī nedaudz pasnaust, jo zināju, ka diena būs gara un enerģija man būš nepieciešama. Kad biju Rīgā, uzreiz devos uz 3. trolejbusa pieturu un braucu taisnā ceļā uz Kr.Valdemāra ielu 118, kurā atradās H2E birojs. Pateicoties iepriekš saņemtai kartei, man, kā meitenei, kura Rīgu nepārzin labi, biroju atrast izdevās viegli un ātri.
Nokļuvusi pie biroja durvīm, pie sevis vēl pēdējo reiz noteicu „Viss būs lieliski!” un devos iekšā. Jau pirmajā mirklī mani pārsteidza biroja mājīgums un plašums – man pretī nāca Dagnija Balode un aicināja iekšā. Novlikusi mēteli uzreiz tiku pie uzlīmītes ar savu vārdu, kuru vajadzeja pielīmēt labi redzamā vietā, lai nebūtu problēmas ar atpazīšanu, un pacienāta ar siltu tēju, un man pieteica, ka tiklīdz tējas krūze ir tukša, lai droši uzreiz ejot krūzi piepildīt velreiz.  Pārējās trīs „ēnas” jau bija klāt, tādēļ nenācās ilgi gaidīt. Iesākumā mūs ieveda telpā, kurā darbojās māksliniece Inguna Elere un radošais direktors Holgers Elers. Mums īsumā izskaidroja birojā notiekošo un pēc tam deva atļauju izstaigāt biroju un izpētīt it visu iespējamo – grāmatas, maketus, darba telpas, visu, visu. Kad bijām iepazinušās ar borija telpām, sekoja dizaineru veidota prezentācija, par H2E biroja projektiem un darbiem – biju patīkami pārsteigta, uzzinot to, ka biroja radošais direktos Holgers ir Rīga 800 telpiskā zīmes autors. turklāt, birojā izstrādāti arī vairāki citi, plaši pazīstami darbi, kā Jūrmalas pilsētas muzeja ekspozīcija, Grindeks galerijas izaugsmes ekspozīcija u.t.t. Pēc prezentācijas mēs varējām uzdot sev interesējošos jautājumus.
Kad bijām guvušas atbildes uz jautājumiem,  tikām aicinātas nedaudz iestiprināties ar garšīgām maizītēm un tēju, turpinot apspriest ikdienišķas tēmas, un, nu jau, jāatzīst, ka sarunas bija pavisam nepiespiestas, jo biroja darbinieki bija tik ļoti draudzīgi, ka zuda tā robeža starp to, kas esam, un kas ir viņi un sarunās ritēja draudzīgi un nepiespiesti. Kā draugam ar draugu.
Pēc enerģijas uzņemšanas, sekoja beidzamā, nopietnā aktivitāte – uzdevums izgatavot vīzītkarti, vai grāmatas noformējumu vai zīmogu. Materiāli – jeb kas, ko varam darba telpā atrast, un materiālu tur tiešām netrūka. Pati izvēlējos gatavot grāmatas „Mans stils” noformējumu. Joprojām darba gaitā ritēja draudzīgas sarunas un joki.
Kā pats pēdējais uzdevums bija izgatavoto darbu  prezentācija, kuras laikā arī guvām noderīgus padomus gan par paveikto darbu gan prezentāciju. Noslēgumā saņēmām apliecinājuma zīmes, lielu aploksni ar informāciju, par biroju un tā sasniegumiem, darbinieku vizītkartes un birojā veidoto kalendāru. Diena bija izdevusies lieliska un iegūtā pieredze - neatsverama! Tieši kā iecerēts! Dodoties prom, darbinieki pieteica, lai nākot ciemos, ja kādreiz Rīgā neesot ko darīt un diena bija beigusies. Mājās biju vien ap 22:00 – patīkami nogurusi un saviļņota. Protams, šī diena man sniedza iespēju ieskatīties dizainera darba dienā un, pavisam noteikti, ļoti noderēs nākotnē, profesijas izvēlē. Pēc pāris dienām e-pasta saņēmu arī bildes no „Ēnu dienas”, kuras visas dienas garumā tika uzņemtas – un, joprojām tās apskatot, pārņem patīkama un mīļa sajūta par aizvadīto, lietderīgo un pieredzes bagāto dienu!

Madara Riekstiņa, mācās Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, ēnoja Zvērinātu advokātu birojā:

 Junior Achievement Latvia rīkotā „Ēnu diena” ir lieliska iespēja sekot līdzi sev iecienītākās profesijas pārstāvim visas dienas garumā. Varu būt tikai priecīga par to, ka arī mana skola-Jelgavas Spīdolas ģimnāzija ir iesaistījusies šajā Junior Achievement Latvia rīkotajā projektā. Tā gan ir skolēnu pašu izvēle doties vai nedoties „ēnot ” kādu profesijas pārstāvi, taču es visus gadus, kad man ir bijusi iespēja, esmu gājusi „ēnot” visdažādāko profesiju pārstāvjus, taču viena gada ‘’Ēnu diena’’ izmainīja visas manas domas par manu nākotnes profesiju un pamudināja pievērsties kam citam.
Tas bija 2009. gada februāris, kad vēl līdz galam nebiju izdomājusi kur doties „Ēnu dienā” un mani sarunāja „ēnot” pie  Zvērināta advokāta Ērika Spureļa. Dienu iesāku kopā ar viņu plkst. 9:00, kad viņa birojā viņš iepazīstināja ar  sevi,savu biroju, ikdienas darba pienākumiem un kolēģiem. Tad plkst. 11:00 devos līdzi savai „ēnai” uz tiesas sēdi, kur Ē.Spurelis bija advokāts vienai no tiesā pārstāvētajām pusēm.
Tiesas sēde mani aizrāva tik ļoti, ka tajā brīdī sapratu to, ka tas ir tas ar ko vēlos nodarboties nākotnē-aizstāvēt cilvēkus! Pēc tam sekoja pusdienas kopā ar manu „ēnojamo” personu, patīkama saruna par un ap viņa profesiju un tad jau arī mūsu kopīgi pavadītā diena bija galā.
Pēc šīs dienas kopā ar advokātu katru dienu domāju par to, ka nākotnē vēlos būt advokāte. Arī 2010. gadā „Ēnu dienā” devos uz Tieslietu Ministriju pie valsts sekretāra vietnieces tiesu jautājumos, kas mani mazliet iepazīstināja ar pašu Ministriju, tās struktūru un galvenajiem pienākumiem. Šogad, kas arī būs mans pēdējais gads, kad varēšu doties „ēnot’’ plānoju doties uz Tieslietu Ministriju pie paša Tieslietu ministra-A. Štokenberga. Daudzi jaunieši neizmanto šo iespēju doties „Ēnu dienā” un daudz labprātāk izvēlas pavadīt šo dienu mājās pie televizora, tādejādi domājot, ka ir ieguvēji. Visus gadus, kad kopš 6. klases man ir bijusi iespēja doties „Ēnu dienā” esmu to izmantojusi, sakot ar vecāku darba vietām un šogad jau beidzot ar pašu Tieslietu ministru.

Laura Sika, mācās Madonas Valsts ģimnāzijā, ēnoja LTV7 sporta redakcijā:

 Pagājušajā gadā man pirmo reizi bija iespēja piedalīties Ēnu dienā. Tā ir lieliska iespēja pavērot, ko un kā dara dažādi interesantu profesiju pārstāvji, un tā ir pieredze, kas ļauj apjaust, vai tu vēlētos strādāt šajā profesijā.
Ar interesi iejutos sava „ēnu” devēja – LTV7 sporta redakcijas producenta Andra Ušacka darbā. Man ļoti paveicās ar laiku, kad „ēnoju” – tobrīd Vankūverā, Kanādā, norisinājās 2010. gada Ziemas Olimpiskās spēles un droši varu apgalvot, ka sporta redakcijā tas bija rosīgākais laiks. Daļa žurnālistu bija Kanādā, citi 24 stundas diennaktī pavadīja televīzijā, lai gatavotu sižetus un komentētu pārraides no spēļu norises vietām. Man bija iespēja aplūkot, kā tiek veidotas dienasgrāmatas – atskati uz dienā notikušajiem olimpiskajiem notikumiem, kā tiek ierunāts teksts dažādiem sižetiem un arī apskatīt vairākas studijas, kurās tiek ierakstīti raidījumi. Vēl man bija iespēja pabūt arī LTV7 apspriedē par aktuālajiem notikumiem un problēmām. Un, protams, pusdienot televīzijas kafejnīcā. Arī man tika dots uzdevums – dienas gaitā dažādos interneta portālos sameklēt interesantus komentārus par tās dienas rītā notikušo Latvijas un Krievijas hokeja maču.
Šī diena bija ļoti interesanta un piesātināta, man patika rosīgā atmosfēra, un es esmu arī apsvērusi domu par savas tālākās dzīves saistīšanu ar darbu televīzijā. Ceru, ka arī šā gada Ēnu diena būs tikpat aizraujoša un man būs iespēja pamainīt domas par nākotnes profesiju.

Monta Dubkēviča, mācās Iecavas vidusskolā, ēnoja TV3 birojā:

Pagājušā gada, 17. februārī es piedalījos Ēnu dienā. Mana sapņu profesija vienmēr ir bijusi žurnālistika, taču es nespēju iedomāties labāku Ēnojamo par Ilzi Jaunalksni. Skatoties Ēnu dienas mājas lapā nespēju viņas vārdu atrast, bet cerības neatmetu.
   Ilgi jo ilgi domāju par to, cik ļoti vēlos ēnot šo apbrīnojamo sievieti un atcerējos, ka ar viņu strādā kopā mans brālēns Ansis Pūpols. Es saņēmos un viņam pajautāju Ilzes e-pasta adresi. Sāku rakstīt Ilzei un no sākuma šķita, ka lielais sapnis par šo Ēnu dienu jau ir izsapņots, bet es tik un tā biju uzstājīga un centos Ilzi pierunāt. Rakstīju, ka būtu gatava darīt visu, braukt jebkurā dienā un jebkurā laikā. Tad tomēr Ilze piekrita un ļāva man pie viņas braukt uz darbu. Biju sajūsmā. Neparko citu nespēju padomāt. Pienāca 17. februāra rīts un es cēlos sešos. Tā kā dzīvoju Iecavā, man bija laicīgi jāaizbrauc, lai nenokavētu ne minūti no šīs īpašās dienas. Visu paspēju laicīgi.
    Iegāju TV3 birojā, kur zvanīju pie durvīm. Tur mani kabinetā ielaida Odita Krenberga, kuras ieraudzīšana man arī šķita neticama. Tad, kad biju pagājusi trīs soļus, sadzirdēju kā atveras durvis un atskan šī ļoti labi zināmā balss. Ilze teica labrīt. Es pagriezos, lai ar viņu sasveicinātos un viņa man iedeva roku. Viņa izskatījās vēl labāk nekā pa televizoru. Es vēl aizvien nespēju noticēt, ka tas ar mani ir noticis. Sapnis bija piepildījies. Ilze uzreiz piedāvāja tēju vai kafiju, un vai es nevēloties ieiet draugiem.lv. Tajā brīdī domāju tikai par to, vai tik nesaminstināšos un neizspļaušu kādu nepareizi vārdu uzdodot jautājumus. Viss ritēja gludi. Parunājāmies un es sāku saprast, ka Ilze ne tikai izskatās gudra, skaista un īpaša žurnāliste, bet tāda tik tiešām ir un pat vēl daudz reižu jaukāka un labāka. Tajā dienā Ilzei bija jābrauc uz Saeimu un es, protams, braucu līdzi. Redzēju daudz jaunu un interesantu cilvēku. Biju klāt intervijas laikā. Redzēju to, ko kurš katrs nevar redzēt. Bija jūtama spriedze un redzams, kādi šie politiķi ir dzīvē. Pēc šīs interesantās intervijas un staigāšanas pa Saeimas telpām, devāmies paēst. Runājāmies par visdažādākajām lietām un es jutos tā, it kā Ilzi Jaunalksni pazītu veselu mūžību. Viņa ir tik saprotoša un jauka.
   Tad pienāca darbadienas beigas. Es Ilzei ļoti pateicos par doto iespēju un iedvesmas pilna devos mājās. Es ilgi pēc šīs Ēnu dienas nespēju rimties un visu laiku domāju par to, kā man bija paveicies. Redzēt tik daudz, dzirdēt tik daudz un pats galvenais, redzēt savu sapņu profesiju citā, labākā gaismā. Man joprojām nav vārdu lai pateiktu paldies Ilzei Jaunalksnei. 
   Ikvienam iesaku ticēt savai sirdij un nekad nepadoties. Jābūt neatlaidīgiem un jāiet uz savu mērķi. Es šo Ēnu dienu atcerēšos mūžam un tas manu turpmāko dzīvi ir ļoti iespaidojis. Tieciet sev!

Brenda Linda Jansone, mācās Vandzenes vidusskolā, ēnoja LTV7 birojā:

Par ēnu dienām es uzzināju skolā, kur tajā brīdī šī tēma tika atklāti pacelta. Ilgi domāju kādu vakanci varētu pieņemt, bet tad nolēmu pamēģināt, ko man pavisam „svešu”. Pieņēmu ēnot LTV 7 direktori - Iju Circeni-Grošu. Sākumā par savu izvēli mazliet šaubījos, bet tad mani sāka pārņemt viegla, pacilāta pārliecības sajūta.
  
   Mana ēnu diena sākās 16. februārī 9:00, bet biju pacentusies un ieradusies mazliet ātrāk. Tā kā mūsu satikšanās bija norunāta ap 9:00, tad vestibilā mazliet pagaidīju. Ilgu laiku mani vēroja kāda sieviete no apsardzes. Tad arī kādā brīdi viņa pienāca man klāt un laipni apvaicājās par to, kādēļ esmu ieradusies. Es pastāstīju par ēnu dienām un par to, ko ēnoju. Viņa pieteicās mani aizvest līdz kādam citam kabinetam kur es varētu uzgaidīt, līdz ieradīsies Ija Circene-Groša. Kabinets, kurā es nonācu bija Ijas iepriekšējā darba vide. Tagad tur uzturējās divi, citi jauni darbinieki.
  Tur iepazinos ar kādu sievieti un vīrieti. Šī sieviete pieteicās mani izvadāt pa LTV ēku. Bet pa ceļam uz dažādiem kabinetiem, kur viņa iegriezās nodot dažādus dokumentus, es viņai izstāstīju par savu ēnu devēju, kuru acīmredzot biju pazaudējusi. Sieviete acumirklī saprata manu problēmu un nogādāja mani pie mana īstā ēnu devēja. Es biju mazliet satraukusies un nokautrējusies par šo starpgadījumu, bet izrādījās, ka Ija bija saprotošs cilvēks. Es, protams, kādu laiku jutos neērti, bet tad apradu un iejutos vidē.
   Kad satikāmies pulkstenis jau bija 10:00. Izrādījās, ka Ijas darba grafiks ir diezgan saspringts, tādēļ 10:30 viņai bija sanāksme, kurā vajadzēja apspriesties par nākamajiem TV raidījumiem. Līdz tam laikam mēs uzdevām sev interesējošus jautājumus un uzklausījām dažādus stāstus par televīzijas darbu.
   Uz sanāksmi bija ieradušies diezgan daudz darbinieku un man par pārsteigumu katram no tiem bija sava ēna. Šajā sapulcē uzklausīja arī mūsu viedokli un to, protams, arī ņēma to vērā.
   Sanāksme beidzās 11:30. Atlikušo laiku Ija Circene-Groša mūs izvadāja pa LTV studiju un pastāstīja par tās pagātni, un par to, ko viņa vēlētos tajā mainīt. Diemžēl ap 12:00 mēs arī atvadījāmies, jo pie viņas taisījās nākt arī citas ēnas.

     Manas ēnu dienu devējas, Ijas Circenes-Grošas, iespaids par manu ēnošanu: ”Tā bija izzinoša vizīte LTV, kuras laikā tika uzdoti jautājumi par darbu TV. Brenda iepazinās ar TV darba struktūru un guva priekšstatu par TV. Brenda aktīvi uzdeva jautājumus.”

 Šajā dienā es ieguvu neskaitāmu pieredzi, kuru noteikti varēšu izmantot tālākajā izglītībā, dzīvē. Lai gan mana ēnu diena varbūt iesākās mazliet savādāk kā pārējiem, es tik un tā uzskatu, ka šī diena vienmēr paliks manās atmiņās kā liels un neaizmirstams piedzīvojums.

Pāvels Kudrjašovs, mācās Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, ēnoja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā:

Iepriekšējā gadā, es piedalījos projektā „Ēnu diena” pirmo reizi. No tās dienas ir palikušas vien labākās atmiņas. Es ēnoju Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieku - Aināru Penci. Šeit būs neliels dienas apraksts.
No rīta, 8:45 ierados uz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas ēku Maskavas ielā 5, kur visas „ēnas” tika sagaidītas un tika izstāstīta dienas kārtība. Ap 9:00 satikām Aināru Penci, kur notika ik rīta sazināšanās ar ugunsdzēsības vienībām visā Latvijā un diennakts laika notikumu uzskaite.
Tālāk devāmies uz Iekšlietu ministriju, kur notika regulārā sanāksme. Kad ieradāmies IEM, mums tika veikta ekskursija. Sanāksmes laikā arī „ēnām” tika dota iespēja uzdot savus jautājumus. Pēc sanāksmes bija iespēja apskatīt Iekšlietu ministres – Lindas Mūrnieces kabinetu, nofotografēties viņas krēslā, kā arī tika uzņemta bilde ar visām „ēnām”.
Pēc IEM mēs tikām aizvesti uz 112 Dispečeru punktu Hanzas ielā 5, kur pašlaik atrodas arī Latvijas Ugunsdzēsības muzejs. Mums tika parādīta zvanu atbildēšanas kārtība. Daži zvani ilgst tikai 5 sekundes, jo no turienes zvani tiek pāradresēti uz nepieciešamajiem adresātiem, kā piemēram: policija, ātrā palīdzība u.c.
 Drīzumā devāmies atpakaļ uz Maskavas ielu 5, kur apskatījām ugunsdzēsēju dzīvojamās telpas. Mums tika parādīta arī dažāda tehnika, kā arī atļāva uzvilkt ugunsdzēsēju apģērbu kopā ar visu aprīkojumu: cirvi, gaisa balonu un ķiveri. Viss aprīkojums kopā sver diezgan daudz, bet ugunsdzēsējiem ikdienā ar šo aprīkojumu jāpārvar dažādi grūti šķēršļi.
Pēc tehnikas apskatīšanas tika dots laiks pārrunām ar Aināru Penci. Mums tika pastāstīti dažādi starptautiski projekti un aktualitātes. Tika daudz vairāk uzzināts par ugunsdzēsēja darbu, par tā ikdienu, kas nepieciešams lai par tādu kļūtu un kāda apmācība ir jāiziet. Kā arī „ēnas” uzdeva savus jautājumus. Šī saruna izrādījās ļoti interesanta un informatīva. Tās arī bija „Ēnu dienas” beigas.
Šāda bija mana pirmā „Ēnu diena” es guvu ļoti daudz pozitīvus iespaidus. Nākamajā gadā noteikti piedalīšos „Ēnu dienas” projektā atkal. Paldies „Junior Achievement” par šādu brīnišķīgo sagādāto iespēju!

Zane Janševica, mācās Cēsu Valsts ģimnāzijā, ēnoja uzņēmumā "Kokapstrāde 98":

Pagājušajā gadā, zinātniski pētnieciskā darba izstrādes laikā izdomāju izmantot „Ēnu dienas” privilēģijas, un „ēnot” krustēvu – Gunāru Dzeni – „Kokapstrāde 98” firmas īpašnieks.
 Mans ZPD nebija nekādā ziņā saistīts ar šīs firmas ražošanu vai produkcijas pētīšanu. Taču „Ēnu diena” bija tajā laikā, kad jāizstrādā projekts. Vismaz vienu gadu gribēju „ēnot” kādu, domāju, kāpēc gan lai tas nebūtu mans krustēvs? Ļoti veiksmīgs uzņēmējs ar divdesmit gadu lielu pieredzi kokapstrādē. Mēs ģimenes lokā nekad nerunājam par darbu, jo viņš vienmēr saka, ka jāatdala darbs no ģimenes, tā arī man nav nekad nav bijusi nekāda informācija vai interese zināt vairāk par to, ko viņš dara.  Pulksten septiņos no rīta sākas mūsu dienas gaitas, iekāpju automašīnā, braucam no Siguldas uz Allažiem, kur atrodas ražotne. Iebraucam diezgan lielā teritorijā, kur ir aptuveni septiņi lieli angāri, kuros darbinieki kā skudriņas darbojas, zinot to, kas katram jādara.
 Rīts sākas ar pasta apskatīšanu, avīžu lasīšanu, rēķinu parakstīšanu, nemanot jau ir pienācis pusdienas laiks, „bosiem” ir tik aizņemts dienas grafiks, ka nav pat laika papusdienot. Gunārs ir ļoti pamatīgs cilvēks. Deviņdesmitajos gados esot bijis jādomā par to, vai ir vērts paturēt šo firmu, jo tie esot bijuši tikai un vienīgi zaudējumi, labuma nekāda, taču viņam bija labs padomdevējs, viņa onkulis, kurš dzīvo Amerikas Savienotajās valstīs. Viņš arī devis padomu, ka nevajag tā vienkārši izmest savu sapni – kokapstrādes uzņēmumu, novārtā. Gunārs ir absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitāti, meža fakultāti. Visa krustēva dzimta ir īsteni latvieši ar vērtībām. Vienmēr esmu brīnījusies, ka viņu mājā visas mēbeles ir no koka, man jau nepatīk nemaz tas koks, bet Gunārs saka, ka tas ir dabīgs, tas ir tas, kas izaug mūsu zemītē.
 Tātad tālāk mēs gājām pa angāriem, katrā angārā strādā aptuveni 50 cilvēki, kuri strādā maiņās, 24 stundas diennaktī. Gunārs teica, ka svētki ir trīs datumi – 23. Decembris, jo Ziemassvētki, 4.maijs, jo Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadiena, kā arī 24. Jūnijs, jo latviešiem Vasaras saulgriežu svinēšana, kas mums zināmi kā Jāņi. Viņš ir liels Latvijas patriots, interesanti, ka viņam ir 4. Maijā dzimšanas diena, zīmīgi. Neticami, bet staigājot pa rūpnīcu, pagāja četras stundas, nekad nebiju iedomājusies, kad šīs četras stundas kokapstrādes rūpnīcā būs tik interesantas. Gunārs ir ieinteresēts ieguldīt naudu dārgos datoros, kas vada ražošanas līnijas, viņš minēja, ka viens šāds dators maksā 250 000 Ls, tas nozīmē, ka viņš domā par ilgstošu ražošanu ar visjaunākajām tehnoloģijām.
 „Kokapstrāde 98” gada apgrozījums ir aptuveni 9 miljoni latu. Eksportē savas preces gan Latvijas veikaliem, kā DEPO, K –RAUTA, un citiem mazajiem uzņēmumiem, kā arī eksportē uz Norvēģiju un citām Skandināvijas valstīm. Šīs valstis veic īpašus pasūtījumus ar dažādām īpatnībām, kā piemēram, nevis brūni dēlīši, bet balti, nevis biezi, bet ļoti plāni. Vislielākais panākums ir iespēja eksportēt uz populāro veikalu tīklu IKEA, kuru mēbeles un citas mājsaimniecībai nepieciešamās preces ir iespējams iegādāties visā pasaulē. Zināms, ka IKEA ir ļoti augstas prasības, kurām daudzas firmas nespēj pielāgoties.
 Es varētu teikt, ka esmu tikai ieguvēja pavadot šo dienu ar krustēvu, jo beidzot iepazinu „uzņēmēja” dzīvi, ieguvu spilgtu piemēru, kā ar uzņēmību un neatlaidību var sasniegt augstus mērķus, ļoti augstus. Esmu lepna, ka mans krustēvs ir izveidojis tik veiksmīgu un pelnošu uzņēmumu. Interesanti, ka šīs dienas laikā mēs ļoti satuvinājāmies, kā arī runājām par nākotnes plāniem. Vai es dabūju, ko gribēju? Jā, es gribēju būt uzņēmēja, arī tagad gribu!

Rita Linuža, mācās Krāslavas vidusskolā, ēnoja Zvērinātu advokātu birojā:

Arī man nu jau pagājušajā 2010.gadā tika piedāvāta iespēja piedalīties „Ēnu dienās”, par kurām biju dzirdējusi jau iepriekš, taču pati šajā pasākumā ņemt dalību nebiju mēģinājusi. Nodomāju – kad gan vēl, ja ne šogad, kas zina kā būs nākamgad, bet 11.klase varētu būt tieši īstais laiks!
Tā kā mani jau dažus gadus aizrāva lietas, kas saistās ar likumdošanu un likumiem, biju nolēmusi, ka man piemērotākais „Ēnu devējs” varētu būt kāds advokāts. Tuvākā pilsēta, kur arī pēc diezgan ilgiem meklējumiem atradu kādu, kurš piekrita mani pieņemt bija Rēzekne. Kā izrādījās, lielākā daļa tur esošo advokātu nemaz nebija dzirdējuši par šādu „Ēnu dienu” un nemaz nevēlējās, lai viņu darba vietā ierastos kāds skolēns. Par laimi, starp tiem dažiem advokātu telefona numuriem, kuri tika uzieti internetā, bija arī zvērināta advokāta Artūra Patmalnieka numurs. Viņš uzreiz piekrita mani uzņemt kā savu „ēnu”.
Artūrs Patmalnieks ir zvērināts advokāts, kas ir profesionālis savā jomā. Viņa klienti atrodas visā Latvijas teritorijā – vienu dienu viņš var būt tiesā Rīgā, nākamajā – Liepājā un vēl pa vidu paspēj apbraukāt klientus, kas dzīvo laukos. Artūram Patmalniekam ir savs advokāta birojs, kurā bieži vien iegriežas klienti. Lai gan advokāts ir mācījies daudzus gadus, viņš neparobežojas ar pašreizējām zināšanām un tuvākajā laikā domā iestāties vēl kādā mācību iestādē. Lai gan no ārienes advokāts izskatās kā bargs vīrs, kurš viss ir iekšā savā darbā, izrādās, ka šis priekšstats ir maldīgs. Lai gan Patmalnieka kungam ir daudz darba, viņš nekad neaizmirs arī par savu ģimeni, kas, protams, vienmēr ir pirmajā vietā.
Tā bija gara diena – jau pus astoņos no rīta nācās braukt uz Rēzekni un kopā ar advokātu doties uz Madonu, kur notika tiesas sēde, kurā bija ļauts piedalīties arī man. Redzēt tiesas zāli, tiesnesi, advokātus, prokuroru, ģērbušos atbilstošos tērpos, redzēt  cik daudz argumentu spēj izteikt abas aizstāvamās puses un kā noris tiesas darbība bija ļoti noderīgi. Tiesa, manuprāt, ilga pāris stundas, kaut gan tieši vairs neatceros. Sapratu, ka man liekas ļoti aizraujoši vērot šo procesu, Patmalnieka kunga darbu, viņa viltīgos jautājumus, kas atmasko vainīgos un pierāda, ka viņa aizstāvamais ir nevainīgs.
Kā jau katram „ēnotājam”, arī man bija daži jautājumi, uz kuriem, kā man likās, advokāts pēc smagās tiesas sēdes nevēlēsies runāt, jo gan ceļš uz priekšu, gan viņa darbs bijis diezgan nogurdinošs. Taču es kļūdījos. Artūrs Patmalnieks ar smaidu atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, kurus uzdevu visa ceļa garumā (braukšana no Madonas uz Rēzekni aizņem aptuveni pusotru stundu). Advokāts izteica gan savu profesionālo, gan personīgo, subjektīvo viedokli gan par mācībām tālāk, gan par savu darbu.
Esmu tiešām priecīga, ka nolēmu ēnot šo cilvēku, jo guvu neaizstājamu pieredzi, kas man dzīvē noteikti noderēs. Arī šogad plānoju uzmeklēt advokātu Artūru Patmalnieku, lai ēnotu viņu vēlreiz. Ja kādreiz tiešām izvēlēšos kļūt par advokāti, tad vēlos būt tieši tāda kā viņš – stingru raksturu, optimismu, smaidu uz lūpām, pieklājību un māku ideāli nošķirt tiesas zāli, darbu un mājas. Paldies, Jums advokāta kungs!:)

Kristīne Cerbule, mācās Ziemeļvalstu ģimnāzijā, ēnoja Valsts Tiesu ekspertīžu birojā:

Ikvienam jau agrā bērnībā ir izveidojies kāda sapņu profesija, ko varētu apgūt nākotnē, pieaugot. Laikam ejot, šīs sapņu profesijas mainās līdz ar to, kāda informācija un pieredze ir iegūta par kādas nozares pārstāvjiem. Bieži vien šī maiņa ir pavisam atšķirīga no iepriekšējās, arī man, piemēram, no veterinārārsta un skolotāja profesijas uz darbu, kas saistīts ar izmeklēšanu un likumdošanu, kas, lai gan pēkšņi, tomēr ir ieņēmis ļoti nozīmīgu vietu manā skatījumā uz nākotni un karjeru. Pasākums „Ēnu diena” palīdzēja ne tikai skaidrāk iepazīties ar nozari, kuru vēlos apgūt, bet arī palīdzēja aizsākt ceļu tieši pretī savam nostādītajam mērķim, sniedzot vairāk nekā tikai nelielu priekšstatu par profesiju, bet kļūstot par turpmāku veiksmes stāstu.
2010. gada 17. februārī, pasākuma „Ēnu diena” ietvaros, pēc iepriekšējās atlases izturēšanas, devos uz Valsts Tiesu ekspertīžu biroju, lai kļūtu par „ēnu” tā vadītāja vietniekam G. Bebrim. Šīs dienas ietvaros tāpat kā citas „ēnas” uzzināju daudz par izmeklēšanu un tās nozīmi tiesas procesā, kā arī dažādas izmeklēšanas metodes – to, ar ko ikdienā iepazīties nav iespējams, bet kas ieņem tik svarīgu vietu šajā nozarē.
„Ēnu dienā” apmeklētajā iestādē iegūtie iespaidi mudināja rakstīt skolēnu zinātnisko darbu ar tēmu „Sevišķi smagi noziedzīgi nodarījumi Latvijā un par to piemērojamie soda mēri”, kurā minēju arī šajā pasākumā gūto pieredzi par dažādajām izmeklēšanas metodēm. Darbs tika nosūtīts uz aizstāvēšanu 34. skolēnu zinātniskajā konferencē un tā aizstāvēšanā liela nozīme bija arī Valsts Tiesu ekspertīžu birojā iegūtais paraugs, kas ieinteresēja gan žūrijas komisiju, gan auditoriju. Mans darbs tika atzinīgi novērtēts un palīdzēja man saņemt 1. pakāpes diplomu tieslietu sekcijā.
„Ēnu dienā” dotā iespēja kļuva par neaizmirstamu pieredzi, ko nodrošināja gan pirms tās norises veiktā pasākuma sagatavošana, gan pašas apmeklējamās iestādes darbinieku atsaucība un pozitīvā attieksme, ko ļoti novērtēju gan pasākuma laikā, kad „ēnotāji” tika iedrošināti uzdot visus interesējošos jautājumus un iepazīties ar izmeklēšanas procesu, gan arī tagad, atskatoties uz iegūtajiem priekšstatiem, kas mudina arī nākotnē tiekties pēc sava nostādītā mērķa, veidojot pirmo soli tam pretī un veidojot sapni pašai nākotnē kļūt par „ēnu devēju” citiem jauniešiem, kuri šī pasākuma ietvaros cer ieraudzīt to, kas ikdienā nav iespējams.